Stāsts nr1 "Dīgšana"

Katrs no mums sirdsgudrības pieredzi iegūst ejot pa individuālu, tikai viņam raksturīgu ceļu. Tādēļ, lai gan tas ir pārsteidzoši, tas nebūt nav nekas neparasts, ka cilvēks, kuram sirdij tuvas pupiņas (jebkuri augi ...un augu vietā var būt gandrīz jebkas, kas nu kuram ir svarīgs- dejas, dziesmas, kalts un āmums, pavārnīca un tt un tt) spēj mācīties no tieši tās jomas, kas viņu tā idevesmo un saredzēt tajā tādas vērtīgas atziņas, ko var uztvert kā simboliskas metaforas, arhetipu valodā izpaustus stāstus, caur kuriem runā dvēseles balss un dod mums vērtīgas norādes un mācību.

Tad nu klausīsimies stāstu.

Reiz kāds bērns, kurš gribēja tikai labu, iedēstīja pupiņu ar saknīti uz augšu, jo viņš domāja, ka tas ir asniņš. Tā pupiņa, kurai visam bija paredzēts tieši tikdaudz spēka, cik nu bija, izdīga ar saknīti uz augšu un pirmajām lapiņām- uz leju un pēc tam kādu laiku bija tik sarūgtināta, ka nedarīja neko.

Bet, rau, viss vēl nebija zaudēts. Lai gan blakus podiņos jau bija veselīgi un visnotaļ normāli asniņi, arī šis asniņš neplānoja vis padoties tik viegli!  Kā nu ir, tā ir- domāja pupa. Izrādījās, ka iekšējās rezerves šādos stresa apstākļos ir tieši aktivizējušās un.... saknes, kas slējās virs  zemes kā pabriesmīgs balts zirneklis, ietiecās atkal zemē, bet mazā galotnīte visiem spēkiem tiecās atkal uz gaismu, uz sauli.
Pagāja vairākas dienas un naktis un mazā pupa pamazām saprata, ka nekas TĀDS nav noticis. Viss galu galā ir atkal kārtībā- saknes, lai gan apmetušas nelielu līkumu, ir nostiprinājušās zemē, bet galotnīte arvien vairāk un vairāk tiecas uz sauli. Pupa bija tikai mazāka kā citas. Bet galu galā tai priekšā bija vesela vasara un rudens! Tā noteikti tāpat paspēs uzziedēt un nobriedināt pākstis! (Un tā arī notika!)

Stāsta morāle- nav svarīgi, kā mēs sākam, bet gan tas, kurp mēs ejam.