Pupām nepieciešamā zeme, mēslošana, laistīšana.

Pārsvarā visas pupas ir siltumprasīgi augi, jo to dzimtene ir siltāka klimata zonas kā pie mums.
 Tādēļ pupas nepārdzīvo salnas. Ne rudens salnas, kad viss augs aiziet bojā(izņemot pākstis, kas vēl nav paspētas novākt- tās var novākt arī pēc salnām un tām viss ir kārtībā), ne arī pavasara salnas, kad augs aiziet bojā, vēl īsti nesācis dzīvi.
Tādēļ pupas sēj vai nu maija beigās pēc salnām (vai vēl vēlāk, ja ārā ir auksts laiks un naktīs salnas) tieši laukā vai arī podiņos iekšā/siltumnīcā daudz agrāk. Krūmu pupas paspēj nogatavināt visas pākstis arī tad, ja ir izsētas laukā tikai maija beigās, taču kāršu pupas tomēr vajadzētu sēt iekšā podiņos un tad stādiņus izstādīt ārā, kad laiks jau ir gana silts.
Sakarā ar pupu saknes veidu(mietsakne, kas aug tieši uz leju ļoti dziļi) podiņiem, kuros sēj pupas, jābūt pie iespējams dziļākiem. Par podiņiem var izmantot lielās alus glāzes, rožu podiņus vai arī taisīt podus pats no plēves vai, piemēram, lamināta skaņas izolācijai domātā apakšklāja materiāla. Jo podiņi ir dziļāki, jo labāk, jo pupu saknes ātri sasniedz podiņa apakšu un tad tur sāk "riņķot", kas nozīmē, ka tās vairs nevar tajos paturēt, tās ir jāstāda ārā. Pupu podinus var novietot apkurināmā siltumnīcā vai, ja to ir maz, parastajā siltumnīcā pa dienu, bet pa nakti ienest iekšā mājā. Tāpat tos var turēt ziemas dārzā vai citā ļoti gaišā un siltā vietā, jo pupas ir arī ļoti gaismas prasīgi augi.

Rudenī vajag pupām domātajā zemes pleķī ierakt mēslus un izkaisīt pelnus. Tas nodrošinās vajadzīgās barības vielas. Padomju laika literatūrā ir minēts, ka pupas nav izvēlīgas augsnes ziņā un aug jebkurā augsnē, taču pēc maniem novērojumiem tā vis nav un tas saskan arī ar jaunākajiem pētījumiem, ko var atrast angliski un vāciski. Tur minēts, ka daudz labāk pupas (it sevišķi kāršu pupas)aug trūdvielām bagātā auglīgā augsnē.

Nepieciešamais augsnes PH ir 6.6-7, tātad viegli viegli skāba un neitrāla augsne.

Mana pieredze rāda, ka pupas var audzēt jebkurā vietā un augsnē, ja vieta ir saulaina un ja augsni ielabo ar mēsliem un auglīgu melnzemi.

Tā piemēram, man pašai ir divas "smilšu dobes", kur pupas aug tikpat labi , ja ne vēl labāk kā lauciņā, kur ir viscaur auglīga zeme. Nav runa par to, cik auglīga ir zeme, bet cik daudz pupai patiešām no šīs zemes vajag augšanai un attīstībai. Piemēram, es kailā smiltī izraku lāpstas dziļuma un attiecīga platuma bedres, tās vēl drusku padziļināju ar kapli un piepildīju ar ļoti auglīgu melnzemi + mēsliem. Ja tomēr liekas, ka šīs augsnes pupām izrādīsies par maz un rodas arī attiecīgas pazīmes, piemēram, dzeltenas lapas , tad var uzliec vircu un pelnu ūdeni.

Attēlā Jūs variet aplūkot, cik veselīgas un skaistas ir pupas smilšu dobē. Turklāt, es neesmu uzrakusi visu zemi- tas ir absolūti lieki- izraku tikai katrai pupai vajadzīgo bedrīti. Tā es izvairos no nezālēm, kas traucētu pupām. Turpretim tās nezāles, kas palikušas starp bedrītēm ar pupu stādiem, aizkavē zemi atdot mitrumu. Ja vēl ap stādu apliek pļautas zāles/nezāļu mulču (atstājot kātiņam vietu, kur "elpot", tad tāda dobe nav vairs obligāti jālej katru dienu un reizēm to var apliet vēl retāk, lai gan īstenībā pupas ir ļoti mitrumprasīgi augi, it sevišķi dīgšanas, ziedēšanas un pākstu veidošanās laikā)

Ziedēšanas un pākstu veidošanās laikā var papildus aplaistīt pupas ar iepriekš sagatavotu vircu no nezālēm (sevišķi vērtīgas ir lupīnas, balandas, nātres)+ mēsliem (zirga/vistu) + ūdens.
Vircas attiecība pret ūdeni ir 1: 10.
Ja veido vircu tikai no nezālēm, tad tāda virca satur praktiski tikai slāpekli, bet tas ir tikai viens no nepieciešamajiem makroelementiem.
Turpretim mēslos ir praktiski viss pārējais.
Vēl daudz vērtīgu vielu ir pelnos. Tajos praktiski trūkst tikai slāpeklis, kas savukārt ir, kā jau minēts, vircā.
Tāpēc var pupas papildus  vienu reizi apliet arī ar vieglu pelnu ūdeni(viena sauja uz spaini), kam klāt jāpieliek nedaudz citronskābes. (1 tējkarotes uz 10 litriem). (Citronskābe neitralizē pelnu spēcīgo sārmaino reakciju. )
Ja lapas kļūst dzeltenas, trūkst slāpeklis.
Ja ir bojājumi uz vecajām, apakšējām lapām(tās kļūst dzeltenas, plankumainas, sakalst untt), tad trūkst makroelementi, bet, ja bojājumi ir uz jaunajām lapām, galotnītēm, tad trūkst mikroelementi.
Makroelementi ir tie, kas vajadzīgi salīdzinoši lielā daudzumā un tie ir - slāpeklis, fosfors, kālijs un pa pusei magnijs.
mikrolementi ir sērs, varš, magnijs, mangāns, dzelzs, cinks, bors un vēl daži. Tie augam ir vajadzīgi tikai drusku.
Vēl daudz vielu ir sapropelī jeb dīķa "labumos"-dūņās, ūdenszāļu atliekās;  jūraszālēs.
Fosfors ir zivju miltos vai arī var ierakt pie pupām renģu atliekas, piemēram, bet ne tuvu saknēm(jo tās var tikt apdedzinātas) un ne tad, ja kāds plēsējs var to mēģināt izrakt...
Vēl pupām vajadzīgs ir kalcijs, kas ir krītā vai dolomīta miltos, to augs grūti uzņem, tas ir jādod papildus, bez neviena cita klāt. tas zemē ir daudz, visur kur ir daudz, bet augam grūti to paņemt sev vajadzīgajā formā.

Pupām, kā jau tika minēts, arī vajadzīgs diezgan liels daudzums mitruma. Pat ja ir lijis lietus, tām jāsaņem kopā līdz 20litri ūdens uz m2 pupu sējuma platību. Lietus bieži nav nopietns un tas pat nenonāk dziļākajos slāņos, kur ir pupu saknes. Tādēļ labāk pupas "lieku" riezi apliet, nekā to nedarīt.

Attēlā var redzēt vēl kādu netipisku pupu dobi. Pupas tika iestādītas būtībā vienkārši smilšainā pļaviņā, katrai ierokot krietnu mēslu un auglīgas zemes "pūriņu" . Šādās smilšu dobēs liela priekšrocība ir tā, ka nav vai ir ļoti maz gliemeži, jo tie tik sausās un karstās vietās nedzīvo. Ja pupas kārtīgi aplej, tad tām viss pietiek un tās aug lieliski. Attēlā redzamās dažas dzeltenās lapas radušās no "mehāniskiem bojājumiem", proti, šie stādi pārdzīvoja vieglu krusu, kad bija pavisam mazi.

Tā kā esmu pupu fans :), tad man pupas ir visur- pie sētām, puķu dobēs, lielos un mazos podos, dārziņā un arī visur tur, kur šķiet, ka pupām nav jābūt. Tādēļ dažas pupas strādnieki ar trimmeri nopļāva tā, ka palika tikai kātiņš. Taču pupas ir unikālas ar to, ka tās nekad nepadodas un tās ir grūti nopļaut, nolauzt un citādā veidā apturēt. No tādiem nopļautiem stādiem parasti izaug "divgalvu pūķis" jeb no padusītēm izlien divas galotnītes, kas , lai gan drusku atpaliek augšanā, beigās izveidojas vēl kuplāks un lielāks stāds kā pārējie.

Vēl viens interesants veids, kā sēt pupas, ir vienkārši iesēt tās visur tur, kur tās varētu izaug un varētu arī neizaugt savvaļā (dot tām iespēju). Tā es izdarīju, kad man palika pāri sēklas pupas, kuras bija žēl apēst un negribējās atstāt uz nākošo gadu. Es tās vnk sametu zemē "visās malās", tiesa gan tur, kur zināju, ka netiks pļauts vai trimmēts. Tagad man tiešām visur kur aug pupas- tādas, kurām apkārt ir zāles un nezāles un kuras neviens nekad nav aprūpējis citādi kā tikai reizēm uzlējis ūdeni. (To pāris reizes izdarīja arī Radītājs :) )

Padoms- ja pupa ilgi dīgst, neizdīgst vispār vai arī tā zaudē galotni vai lielu daļu lapu, tad dodiet tai iespēju un ticiet, ka tā izdomās, kā izaugt.

Man bija ļoti interesants un pamācosš atgadījums ar kādu pupu, kurai gan sanāca izdīgt, bet diemžēl vairāk par divām lielām dīgļlapām tai nebija. Tāda- divas dīgļlapas bez centriņa, galotnītes -tā nostāvēja vairāk kā mēnesi!  UN TAD TĀ IZDĪGA VĒLREIZ! Un šis otrais mēģinājums bija veiksmīgs- bija gan galotnīte, gan steidzīgi un veselīgi tiecās uz sauli, gan spilgti zaļas lielas lapas.

Te būs bilde ar šo pupu- varoni. (tagad jau viņa ir daudz lielāka un drīz ziedēs)